Kad bijām atgriezušies no pastaigas pa Daugavgrīvas cietoksni, grāmatplauktā paņēmām mazcilātu izdevumu – “RĪGAS GALVENĀ NOMALE” – autors Arvis Pope. Viņš raksta par Daugavgrīvas cietokšņa vēsturi, Bolderāju, seno laiku notikumiem un cilvēku dzīvēm. Nokļūt līdz cietoksnim iespējams ātri un viegli, tik jāpiezīmē, ka cietokšņa vārti vaļā ir tikai sestdienās un svētdienās, ko iepriekš gan nebijām zinājuši. Laba pastaigvieta dēļ tā, ka apmeklētāju maz – ne mūs kāds traucē, ne mēs citus traucējam. Caur garām smilgām mūs sasauca pašreizējais cietokšņa komendants un peļu junkurs, vēlēdamies no mums ko ēdamu izprasīt. Nu piedod, nebija mums pastaigā Viskas līdzi! Pa vārtiem iznākot viņu satikām atkal, kad bija pievērsies savām medniecības lietām. Cietokšņa teritorijas robežkanālā redzējām gulbju ģimeni un vēl kādus mazredzētus melnus ūdensputnus, pļavā dažāda lieluma sienāzīšus bezbēdīgi lēkājam, pīlādžogas un vilkābeļu mazābolīšus sārtojamies rudens siltajā saulē. Tā bija skaista pastaiga, it kā tālu no šodienas realitātes. Kad atgriezāmies Rīgā, asfalts bija slapjš. Mums cietoksnī pie Buļupes Bolderājā – ne pilītes…
Iespējams šie attēli varētu ieinteresēt tos, kas tur vēl nav bijuši.
Filed under: Attiecības, Fotogrāfija, Informācija, Senie laiki Tagged: DAUGAVGRĪVAS CIETOKSNIS, VĒSTURE, ZVIEDRU LAIKI
