Tādu laiciņu nebiju pircies Āgenskalna tirgū. Savajadzējās salātiem sarkano bieti. Vārītu. Braucu pie man zināmās pārdevējas, no kuras gadus desmit, piecpadsmit esmu ņēmis pašus garšīgākos skābētos kāpostus un arī sarkano bieti. Vārītu. Bet iegājis sakņu paviljonā – kā mēdz teikt – biju šokā! Kā tagad tur izskatās, attēlos redzams. Un no sarkanās bietes kundzītes ne miņas.
Sakņu paviljona vietā būšot autostāvvieta. Tas nozīmē, ja arī vārītā sarkanā biete tomēr atradīsies, tā man izmaksās 3-5 reizes dārgāk. Nu kam man tāds tirgus! Āgenskalna tirgus tagad esot pievienots Centrāltirgum. Tad jau pagrīdes “spirķika” un kontrabandas “sigaretočkas” piedāvājumu areāls varētu kļūt plašāks.
Manā uztverē rekonstrukcijas shēma ir visai vienkārša – vispirms vajag visu nolaist līdz kliņķim, par uzturēšanu nedomājot. Tad klāt būs rekonstruētāji pēc pamatīgām naudām. Viņiem labums garantēts, bet vai pircējam būs ērtāk un lētāk? Tas jau ir cits jautājums. Nauda, nauda mīlīši/puteklīši – pāri visam! Brīnos, kādēļ pie lielveikaliem par auto novietošanu neiekasē samaksu. Tik daudz līdzekļu iet garām pilsētas caurajam makam…
Nekur Āgenskalna tirgus teritorijā neredzēju informāciju par to, kas te notiks, kas to nodrošina un līdz kādam datumam tas viss varētu būt gatavs. Sarkano bieti meklējot tāda izārdīta sajūta apņem. Apmēram tāda, kā Krišjāņa Barona ielā…
Filed under: Attiecības, Informācija, Politika, Sadzīve kritiski Tagged: kontrabanda, līdz kliņķim, rekonstrukcija, spirķik, vārīta biete, Āgenskalna tirgus
