Kad 1932. gada jūlijā slimnieku un mediķu rīcībā nodeva Tērvetes sanatorijas lielkorpusu, dziednīcu atzina par vismodernāko Eiropā. Telpas ērtas un plašas. Izvietojums parocīgs. Nesmakojoša kanalizācijas sistēma.
Pagātnes dokumentos uzgāju arī pamācību:
“Atejas lietošanas instrukcija.
- Atejā vienmēr jāuztur tīrība.
- Atejas podos un pisuāros nav jāmet gruži, lupatas, izsmēķi, sērkociņi, dubļi, ēdienu atliekas.
- Podi jālieto, nekāpjot uz tiem ar kājām, bet jāsēžas kā uz krēsla ar pilnu slodzi tā, lai dibens pilnīgi nosegtu poda koka apmali. Ķermeņa korpuss jātur taisni un sēžoties pilnīgi nav jādod slodze uz kājām, bet, viegli atraujot no grīdas, kāju svars jāpārvieto uz dibenu, rokas turot gar attiecīgiem ceļiem. Apsēžoties nepieciešams panākt izkārnījumu nonākšanu poda caurulē, bet ne uz poda apmales, tai pat laikā cenšoties nepčurāt apmali, kādēļ nepieciešams čurājamo orgānu pieturēt ar roku, virzot to podā.
- Lietojot pisuāru, jāpieiet cieši klāt pisuāram, pat viegli jāatbalstās pret to ar ceļgaliem, noliecoties uz priekšu, pilnībā jāizņem čurājamais orgāns, mazliet jānoliec tas uz leju un jānolaiž mīzali līdz pēdējam pilienam. Līdz čurāšanas beigām no pisuāra nav jāatiet un mīzali pa grīdu nav jāizšļāc. Norādītajā vietā tiek radīta iespēja grīdai pie pisuāra būt sausai.”
Lielum liela daļa Tērvetes dziednīcā ieradās no laukiem, kur bija sausās tualetes būdiņas. Atbraucēji, ienākuši tādā modernismā apjuka un nezināja kā uzvesties. (Fragments no Ērika Hānberga topošās grāmatas “Mana Tērvetes ieelpa”)
No G.J. Atliek tikai piebilst, ka šī instrukcija savu aktualitāti nav zaudējusi vēl mūsdienās un varētu būt izvietojama, teātru, lielveikalu un citu sabiedrisko labierīcību interjēros. Jauku Jums dienu!