Rīgas lidostas divpudeļu vārtiem cauri spiests iet katrs, kas ar lidmašīnu ierodas Latvijas galvaspilsētā. Arī tie, kas piedalīsies Dziesmu svētkos. Ja degvīns “Stolichnaya” kvalitatīvs, kādēļ tas varētu bojāt lietotāja veselību? Ielidošanas sagaidītāju zālē meitenes ar degustācijas galdiņu gan nemanīju.
Atpeld laiva ar naida cilvēkiem
un Noslēpumaino, kurš izaicinās
Lāčplēsi uz cīņu.
Apzināti negodīgu cīņu.
Šī gada Latvijas Avīzes 11. jūlija numurā rubrikā “Numura temats” publicēts materiāls – Nauda un nacionālā identitāte. Astoņi sarunas dalībnieki lielu daļu no sarunas velta latviskās identitātes simbolam “Mildai” un konstatē, ka tā nekur nepazudīšot – gluži otrādi, “Mildu” un citas latviskās vērtības turpmāk ieraudzīšot ap 800 miljoni vai miljards cilvēku visā Eiropā. Kāda laime mūs sagaida! Tikai, diemžēl, vēl nav zināms, nav aprēķināts, cik mums izmaksās – “Mildas” palaišana Eiropā. Tas nu tā.
Visvairāk mani ieinteresēja bankas “DnB” ekonomikas eksperta P. Strautiņa secinājums, ka nav iespējams dzīvot izolēti no apkārtējās pasaules kā “Straumēnos”. Ieinteresēja nebūs precīzi teikts, drīzāk mani personiski aizvainoja rakstniekam Edvartam Virzam tēmētie nopēluma “argumenti” par tādas poēmas radīšanu 1933. gadā, kas mūsdienās pat neder vai varētu būt kaitīga eiro ieviešanai Latvijā. Pirmais sākumsveiciens no elitārās sabiedrības, mūsdienās pelnīto popularitāti neatguvušajam, rakstniekam Edvartam Virzam 130. jubilejas gadā. Kas zina, iespējams “Straumēnu” cilvēki dzīvoja izjustāk un patiesāk tajā pasaulē, kas šodien jau zaudēta zem naudas un plēsonības zīmes. Varbūt sakarā ar eiro, vajadzētu pārskatīt pārējo latviešu literatūras klasiķu devumu – Jaunsudrabiņu, Raini, Upīti, Veidenbaumu – Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks!
Un tā es nonāku pie jautājuma/domas par latviešu tautas eposa varoni. Lāčplēsis ir par vai pret eiro? Vai Lāčplēsis arī ir latviešu tautas identitātes simbols? Kādēļ “Mildu” laist vienu pašu plašajā pasaulē. Vai nebūtu drošāk tomēr kopā ar Lāčplēsi?
Ai, piemirsu – viņš taču kopā ar Melno bruņinieku guļ Daugavas dzelmē…
Ilustrācijas.
Gunāra Kroļļa ilustrācija Andreja Pumpura eposam “Lāčplēsis”. Ar mākslinieka atļauju nedaudz pārveidota.
P. Strautiņa citāta izcēlums no laikraksta Latvijas avīze.
Cūku nepamatota apvainošana izdarībās, kur viņas nav vainīgas, turpinās. Neviens Latvijas jurists nav rakstījis iesniegumu Eiropas dzīvnieku aizsardzības institūcijām, lai apvainotājus sodītu par melīgu ziņu izplatīšanu. To var saprast, jo no cūkas nekādu honorāru gūt nevarēs – vēl jāpiemaksā par desām, karbonādi, cepeti, šašliku.
Ko dara cilvēks – ķēzītājs. Viņš savos ķēzījumos vienmēr visu laiku vaino cūku, kas tur pat tuvumā nav bijusi. Ar auto virzos pa pilsētas ielu. No priekšā braucošā limuzīna izlido apgrauzta ābola serde, banāna miza, saldējuma iepakojums vai visbiežāk – izsmēķis. Pēc tā visa, ko par cūku un cūciskumu nākas dzirdēt, pie stūres vajadzētu sēdēt cūkai. Bet, nekā… Vadītājs – ķēzītājs saules brillēs. Vai bez tām.
Paskatieties sev apkārt! Cik bieži samierināmies ar dzīvi pieķēzītā, nesakārtotā, piegružotā vidē. Izrādās – dzīvot atkritumos ir jau pierasts. No bērna kājas. Dzīve atkritumos slinkos cilvēkus apmierina. Un tajā pašā laikā izteikt apvainojumus cūkai.
Piedod, cūciņ! Agrāk vai vēlāk tavi apvainotāji tevi apēdīs…
Arī kādas reklāmas aģentūras radītajam cūkmenam gar zodu tecēs tavi tauciņi…
P.S. Uz “Latvijas Valsts meži” brīdinājumu: NEMĒSLO MEŽĀ. PAR CŪKU PĀRVERTĪSIES! – piebildīšu, brīdinājums ir aplams pēc savas būtības, jo cūka savu dzīvokli ar cilvēku sadzīves atkritumiem nepiedrazo! To dara cilvēks – ķēzmens!
Izbāzeņa fotoattēls – Aivars Elgutis
Zemnieku olas no Iecavas novada, kā redzat, ļoti līdzīgas vistu dētajām olām…
25 gadi, kā cilvēka mūža daļa, laiks ievērojami liels. Un tomēr, cik savādi – skatot nule izdoto grāmatu/albumu GARASPĒKA ZEMES ATGŪŠANA (Dainis Ivāns un Ilmārs Znotiņš), šķiet tas bija nesen – vakar, nu aizvakar. Tā varētu šķist ikvienam, kas Atmodas procesos piedalījās – izveidoja Tautas Fronti un vizuāli dokumentēja Atmodas procesus. Ar vizualizētājiem es domāju fotogrāfus – Uldi Briedi, Gunāru Janaiti, Intu Kalniņu, Borisu Koļesņikovu, Aivaru Liepiņu Imantu Prēdeli, Ilmāru Znotiņu, kuru attēli veido tā laika noskaņu un centienus.
22. oktobra pēcpusdienā, atklājot LTF muzeju Vecpilsētas ielā Rīgā, tika atvērts arī minētais albums ar 200 attēliem, ko Daiņa Īvāna esejām komplektējis Ilmārs Znotiņš un mākslinieks Juris Petraškēvics visu ielicis savā vietā.
Vēsturisks izdevums par Latvijas jaunāko politisko pārmaiņu laiku vēsturi.
Un vēl jaunāka vēsture, par kuru neviena grāmata nav sarakstīta, vairs nav tik cerīga.
Bet tas jau ir cits stāsts. Stāsts par Atmodas laikā neparedzētiem zaudējumiem …ZEMES ATGŪŠANĀ; par saimniekiem savā zemē; kaut pastalās, bet brīvi.
Ir ko padomāt par zaudējumu nozīmību Latvijas valsts un latviešu tautas pastāvēšanā.
Aivara Liepiņa fotoattēli. (Diena)
DZEJNIEKS IMANTS ZIEDONIS
Dzeja, epifānijas, publicistika, pasakas, scenāriji, sabiedriskā darbība. To visu kopa un uzturēja Dzejnieks Imants Ziedonis. Dzeja ir saruna, kas garāka par paša Dzejnieka mūžu. Kamēr esam mēs, tikmēr bija, ir un būs Imants Ziedonis! Spīts, garīgā enerģija, mērķtiecība – tas bija viņš. Arī konsekvence – mainība un attīstība. Paradoksālas un viegli skaistas atziņas Krāsainajās pasakās bērniem ar līdzvērtīgu sarunu. Garainis, kas veicināja vārīšanos – tāds Imants Ziedonis ir bijis visur un vienmēr. Arī savos darbos. Cilvēki saprata viņa nodomu latviskumu un goda lietu – nosargāt latvisko domāšanu.
Te pietrūkst vietas, lai nosauktu tikai mazu daļu no tā, ko Imants Ziedonis sarakstījis. 12 sējumos izdoti Raksti ar īpašiem Dzejnieka priekšvārdiem. “Aicināts un izredzēts kacinātājs, urķētājs un otrādi runātājs – paliek un ir latviskās dzīves uztveres degpunkts”, saka Zigmunds Skujiņš. 726 lappuses ir tikai Imanta Ziedoņa Bibliogrāfijas pirmā daļa.
“Imants Ziedonis ir Dieva mākslas darbs. Imants Ziedonis ir brīnums, kas uzdāvināts Latvijai. Ar katru nākamo dienu un gadu mēs to sapratīsim aizvien labāk un labāk. Mūzika sāk īpaši skanēt pēc komponista nāves un Dzejnieka dzeja uzdzirkstī ar vēl lielāku spēku tad, kas aiz viņa aizvērušās Mūžības durvis”. (No mācītāja Jura Rubeņa uzrunas Dzejniekam Imantam Ziedonim veltītajā atvadu dievkalpojumā 2013. gada 6. martā.)
Izstāde un albums
TEV. UN TIEM, KAS TEVI…
Ilgus gadus, (precīzāk vairāk nekā 40) esot Dzejnieka tuvumā un viņu fotogrāfējot, doma par attēlu kopumu – izstādi ir bijusi labi sen. Tomēr, lai kādā periodā padarītajam pieliktu punktu, nepieciešams iegansts. Tāds radās Dzejnieka 75. jubileju sagaidot, kad Arnis Šablovskis – šīs izstādes krusttēvs, sadarbībā ar Tukuma pašvaldību, vēlējās šo attēlu kopumu parādīt vietā, kur pagājuši Imanta skolas gadi. Izstāde TEV. UN TIEM, KAS TEVI… laika gaitā ir rediģēta, papildināta līdz Dzejnieka aiziešanai mūžībā. Rīgā izstādīta pirmo reizi. Pēc izstādes kolāžas lapām veidots arī albums ar tādu pašu nosaukumu, kur iekļauti ap 200 attēli. Arī no ģimenes arhīva. Izstādē redzama tikai neliela daļa no mana fotoarhīva. Man kā fotogrāfam ar Dzejnieku ir bijušas ilgstošas draudzīgi garīgas attiecības.
Attēlu un komentāru autors
GUNĀRS JANAITIS
Fotografēt esmu sācis 14 gadu vecumā. Studijas LVU filoloģijas fakultātē (1961-1966). Bijis ilggadīgs Rīgas fotokluba biedrs. Dalība daudzās fotoizstādēs visos kontinentos. Vairāk nekā 10 personālizstādes Latvijā, Lietuvā, ASV, Zviedrijā, Somijā, Japānā. Trīs gadus biju LTV Panorāmas redaktors (1961-1963). Radošo savienību nedēļrakstā “Literatūra un Māksla” fotomākslinieks, ilustrāciju nodaļas vadītājs, atbildīgais sekretārs (1967-1994). Kopā ar kolēģiem esmu organizējis fotoakcijas “Viena diena Latvijā” 1987 un pēc 20 gadiem 2007. gadā. Producētas un iekārtotas vairāk nekā 10 fotoiztādes. Vairāk nekā 50 grāmatu, kalendāru un citu iespieddarbu fotogrāfs un noformētājs. 2013. gada pavasarī klajā laista, sastādīta grāmata “Auce tevi vārdā sauc”. Pēdējos gadus desmit man tuva teātra fotogrāfija. Uzņemtas vairāk nekā 200 izrādes Nacionālajā teātrī, Dailes teātrī un Nacionālajā operā. Esmu saņēmis starptautiskas atzinības, Preses naglu, divas AKKA/LAA autortiesību bezgalības balvas (2008, 2010), Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts. Sīkāk mājaslapā – http://www.fototrio.lv
Izstāde atvērta līdz 26. novembrim, katru nedēļu no otrdienas līdz sestdienai 12.00 – 22.00, Kalnciema kvartāla galerijā, Kalnciema ielā 35, Rīgā.
Vispirms atvainojos visiem Dzejniekam Imantam Ziedonim veltītās izstādes TEV. UN TIEM, KAS TEVI…apmeklētājiem, kam bija liegts baudīt izstādi autora iecerētajā veidā. Jo tā sestdienas pēcpusdienā tika apgānīta. Manos spēkos nebija iespējams neko par labu vērst. Izstādes norāde/plakāts bija norauts un atradās zem kājām pāri staigātājiem, izstādes iekārtojums bija pilnībā izpostīts, jo izstādes telpā bija ierīkota ekspromta barotava. Izstādes darbu apskatīšana nebija iespējama. Paredzētais mūzikas fons/pavadījums, protams, atslēgts. Imanta Ziedoņa lielformāta portreta novietojums sabojāts. No Kalnciema kvartāla darbinieces Unas, kas atbildīga par izstādēm un koncertiem uzzināju, ka notiekošais esot Mārtiņa fonda un Mārtiņa Rītiņa labdarības akcija.Šāda izskata labdarības akcija man šķita ne tikai klaja necieņas izrādīšana pret izstādes autoru, bet arī pret Dzejnieka Imanta Ziedoņa personību. Kaut ko tādu man nācās piedzīvot pirmo reizi. Uz maniem iebildumiem par izstādes iekārtojuma izjaukšanu, saņēmu pārmetumus, ka es neatbalstot labdarības akciju ar vēzi slimajiem bērniem. Var jau būt, ka neko nesaprotu no tādām labdarības akcijām, kas man atgādināja orkānu Filipīnās. Un tas gājis pāri tieši manai, rūpīgi gatavotajai izstādei.Līdz šim man bija šķitis, ka Kalnciema kvartāls manu acu priekšā veidojies, nogatavojies kā skaists ābols, bet iepazīstot tuvāk vīlos – pārgriežot ābolu līdz serdei, sapratu, ka tas ir necieņas tārpu saēsts un tajā iemetusies organizatoriskas nevarības puve. Kvartāls vairs netiek galā ar sarīkojumiem, ko tas uzņemas. Tie pārklājas un traucē viens otram. Un reklāmiskās barotavas galdam vairs nav citas vietas, kā izstāžu galerijā. Vai izstāde turpināsies ilgo norunu robežās līdz 26. novembrim – jautājums paliek atklāts.
Filed under: Attiecības, Fotogrāfija, Sadzīve kritiski 
Fotoizstāde – veltījums Dzejniekam Imantam Ziedonim atguvusi savu sākotnējo iekārtojumu/izskatu un ir pieejama apmeklētājiem. Ceru, ka ārpus Kalnciema kvartāla administrācijas kontroles izgājušās darbības un pārpratumi galerijas telpā, kādi tie bija 09.11. izstādes laikā, vairs neatkārtosies.
Aicinu šajās drēgnajās dienās uz atceres tikšanos ar mūsu Dzejnieku – Imantu Ziedoni.
Savā pastkastītē (īstajā) atrodu apsveikuma kartīti valsts svētkos no Saeimas deputātes Ivetas Grigules. Esmu mēdijos manījis aprakstītas viņas aktivitātes, bet, ko deputāte izdarījusi tautas un tajā skaitā arī manā labā – nemācēšu pateikt.
Apsveikuma kartīte veidota simboliskā garā, bet man tā dīvainā kārtā atgādina, atvainojiet, fotouzņēmumu – Reihstāga ieņemšana 1945. gadā. Karoga pacelšana, noturēšana, kā simbolisks akts nāk jau no franču revolūcijas barikādēm Eižena Delakrua izpildījumā, lai modinātu patriotiskas jūtas un entuziasmu.
Diemžēl, pēc šīs apsveikuma kartītes (mākslinieks nav norādīts) nekādi nevaru atpazīt, ka sarkanbaltsarkanais karogs būtu pacelts virs Latvijas zemes. Redzēs kādi apsveikumi pienāks no pārējiem 99 deputātiem…
Nepārprotams ir Saeimas deputātes Ivetas Grigules izplatītā plaģiāta – apsveikuma atklātnes izcelsmes izejmateriāls – fotogrāfa Joe Rozenthal attēli Iwo Jima salā japāņu/amerikāņu kara beigās 1945. gadā. Tie vīri ir citi un karogs cits. Domāju, ka viņiem par Latviju un 18. novembri zināšana varēja nebūt. Tā kā mana asociācija par Reihstāga ieņemšanas uzņēmumu ir daļēji maldīga. Interesanti, ka arī citos saziņu tīklos plaģiātisma konstatācija ir apzināta. Un vēl ar tekstuāliem papildinājumiem par deputātes Ivetas Grigules pārmēra centību un tās apmaksātāju.
TOTĀLĀS BEZATBILDĪBAS BUMBA SPRĀGUSI ZOLITŪDĒ!
VAI TO VAR UZSKATĪT PAR MASU SLEPKAVĪBU BEZ IEPRIEKŠĒJA NODOMA?
VAINĪGO IR DAUDZ. VAI LATVIJAS APSTĀKĻOS IESPĒJAMA NOZIEGUMA NEATKARĪGA IZMEKLĒŠANA?
VAI LATVIJAS APSTĀKĻOS IR IESPĒJAMA NEATKARĪGA EKSPERTĪZE?
VAI ARHITEKTIEM UN BŪVINŽENIERIEM, KAS PROJEKTĒJA ANGĀRVEIDĪGO BŪVI BŪTU JĀAPTUR LICENCE LĪDZ IZMEKLĒŠANAS PABEIGŠANAI?
VAI BŪVORGANIZĀCIJAI, KAS BŪVĒJA GODALGOTO CELTNI, BŪTU JĀAPTUR LICENCE LĪDZ IZMEKLĒŠANAS BEIGĀM?
KUR KĻŪDA – PROJEKTĀ, STIPRĪBAS APRĒĶINOS, BŪVDARBU IZPILDĒ, BŪVMATERIĀLU KVALITĀTĒ?
VAI ŠĶŪŅVEIDA VEIKALA ĒKAS DROŠĪBA PROJEKTĒTA, APRĒĶINĀTA, BŪVĒTA EKSPLUATĀCIJAI AR APZAĻUMOTU JUMTU?
VAI BŪVVALDEI BŪTU NEPIECIEŠAMS TĀDS KĀRTĪGS AUDITS?
VUGD SŪKSTĀS PAR MĀCĪBU POLIGONA TRŪKUMU. KAM? BOJĀ GĀJUŠAJIEM?
KĀ IZSKAIDROT TO, KA TIK LIELS PROCENTS NO BOJĀ GĀJUŠAJIEM IR PAŠI GLĀBĒJI?
KURŠ IR AUTORS NEPRĀTĪGAJAI IDEJAI PAR ZIEMAS DĀRZU UZ VEIKALA MAXIMA JUMTA?
KĀ TAS GADĪJĀS UN KAS ATĻĀVA VEIKT DARBĪBAS LIELVEIKALA MAXIMAS DARBA LAIKĀ UZ JUMTA?
VAI VĒRTĪBA IR TIKAI NAUDAI, BET NE DZĪVIEM CILVĒKIEM?
VAI VAINĪGI ARĪ TIE, KAS RADĪJUŠI NOZIEDZĪGU APSTĀKĻU PIEĻAUJAMĪBU?
VAI VAINĪGIE BŪTU JĀMEKLĒ VISOS LĪMEŅOS JAU NO KONSOLIDĀCIJAS LAIKA SĀKUMA?
JUMTA NOSLOGOŠANA AR OĻIEM, ATSLOGOŠANA. KAS TAS PAR ŪDENI, KAS JUMTAM IEGRŪSTOT LIJIS NO AUGŠAS?
FOTOUZŅĒMUMOS REDZAMS, CIK “TĪRS” NO BŪVMATERIĀLIEM BIJIS JUMTS. REDZAMI ARĪ DZELZSBETONA PANEĻI PĒC NOSAUKUMA. VAI ARĪ PĒC KVALITĀTES?
VAI IEPIRKUMIEM JĀBŪT – VISU TIKAI LĒTĀK, BET NE KVALITATĪVĀK?
LIELVEIKALAM MAXIMA TIKA DOTA IESPĒJA IZGLĀBT CIETUŠOS UN BOJĀ GĀJUŠOS. VIŅI TO NEIZDARĪJA. TAD, JA TAS NEBŪTU NOTICIS, PROTAMS, NEVARĒTU ZINĀT PAR TO, KAS NOTICIS TAGAD.
VAI BEIGU BEIGĀS VAINĪGI NEIZRĀDĪSIES PAŠI CIETUŠIE UN BOJĀ GĀJUŠIE TIKAI PAR TO, KA VĒLĒJUŠIES NOPIRKT MAIZI, PIENU VAI ZIVI? LATVIJAS ČINAVNIEKU DĒĻ TAS, IZRĀDĀS IR NE TIKAI BĪSTAMI, BET PAT NĀVĒJOŠI.
VAI ŠAJĀ VIETĀ BŪS PIEMINEKLIS/PIEMIŅAS ZĪME BOJĀ GĀJUŠAJIEM?
PRĀTAM NEAPTVERAMA TRAĢĒDIJA. KĀDA BŪS NĀKOŠĀ?
KAS ORGANIZĒS PATIESI NEATKARĪGU SPECIĀLISTU PĀRBAUDES/APSEKOŠANU Re&Re BŪVĒTAJOS OBJEKTOS, LAI KONSTATĒTU TO BĪSTAMĪBAS/NOLIETOŠANĀS PAKĀPI?
VAI VISI ŠĶŪŅVEIKALI BŪTU JĀPAKĻAUJ PĀRBAUDEI?
KAD DEGA PILS? VAINĪGO VĒL NAV. KAD VAINĪGIE TIKS NOSAUKTI
ZOLITŪTES TRAĢĒDIJĀ?
TRAĢĒDIJA – TAVS VĀRDS IR NOLAIDĪBA, PAVIRŠĪBA, NEKOMPETENCE, VISATĻAUTĪBA, ALKATĪBA, TOTĀLA BEZATBILDĪBA.
LIELS NOZIEGUMS IR NOTICIS. EIROPAS, PASAULES MĒROGĀ. MAZĀKUS NOZIEGUMUS, KO PAŠI PIERĀDĪT NESPĒSIM, PACIEŠAM KATRU DIENU.
PĒC ŠĪS TRAĢĒDIJAS LATVIJAS ATPAZĪSTAMĪBA PASAULĒ NODROŠINĀTA AR KORUPCIJU, STULBUMU UN BEZATBILDĪBU.
P.S. VESELĪBAS AIZSARDZĪBAS MINISTRIJA SOLA IZDOT RĪKOJUMU SLIMNĪCĀM ATMAKSĀT LĪDZEKĻUS TIEM ZOLITŪDES TRAĢĒDIJĀ CIETUŠAJIEM, NO KURIEM IR ŅEMTA SAMAKSA PAR MECĪNISKĀS PALĪDZĪBAS SNIEGŠANU. TIEŠĀM, ĻOTI MĪĻI!
Atpeld laiva ar naida cilvēkiem
un Noslēpumaino, kurš izaicinās
Lāčplēsi uz cīņu.
Apzināti negodīgu cīņu.
Šī gada Latvijas Avīzes 11. jūlija numurā rubrikā “Numura temats” publicēts materiāls – Nauda un nacionālā identitāte. Astoņi sarunas dalībnieki lielu daļu no sarunas velta latviskās identitātes simbolam “Mildai” un konstatē, ka tā nekur nepazudīšot – gluži otrādi, “Mildu” un citas latviskās vērtības turpmāk ieraudzīšot ap 800 miljoni vai miljards cilvēku visā Eiropā. Kāda laime mūs sagaida! Tikai, diemžēl, vēl nav zināms, nav aprēķināts, cik mums izmaksās – “Mildas” palaišana Eiropā. Tas nu tā.
Visvairāk mani ieinteresēja bankas “DnB” ekonomikas eksperta P. Strautiņa secinājums, ka nav iespējams dzīvot izolēti no apkārtējās pasaules kā “Straumēnos”. Ieinteresēja nebūs precīzi teikts, drīzāk mani personiski aizvainoja rakstniekam Edvartam Virzam tēmētie nopēluma “argumenti” par tādas poēmas radīšanu 1933. gadā, kas mūsdienās pat neder vai varētu būt kaitīga eiro ieviešanai Latvijā. Pirmais sākumsveiciens no elitārās sabiedrības, mūsdienās pelnīto popularitāti neatguvušajam, rakstniekam Edvartam Virzam 130. jubilejas gadā. Kas zina, iespējams “Straumēnu” cilvēki dzīvoja izjustāk un patiesāk tajā pasaulē, kas šodien jau zaudēta zem naudas un plēsonības zīmes. Varbūt sakarā ar eiro, vajadzētu pārskatīt pārējo latviešu literatūras klasiķu devumu – Jaunsudrabiņu, Raini, Upīti, Veidenbaumu – Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks!
Un tā es nonāku pie jautājuma/domas par latviešu tautas eposa varoni. Lāčplēsis ir par vai pret eiro? Vai Lāčplēsis arī ir latviešu tautas identitātes simbols? Kādēļ “Mildu” laist vienu pašu plašajā pasaulē. Vai nebūtu drošāk tomēr kopā ar Lāčplēsi?
Ai, piemirsu – viņš taču kopā ar Melno bruņinieku guļ Daugavas dzelmē…
Ilustrācijas.
Gunāra Kroļļa ilustrācija Andreja Pumpura eposam “Lāčplēsis”. Ar mākslinieka atļauju nedaudz pārveidota.
P. Strautiņa citāta izcēlums no laikraksta Latvijas avīze.
NOTA X. KUNDZEI PAR SLEPKAVĪBU NAKTĪ NO 29. UZ 30 .09.
Atļaujos vērst Jūsu uzmanību uz Jūsu izdarīto slepkavību naktī savā privātmājā Pārdaugavā. Ja Jums manis inkriminētā nodarījuma pakāpe var šķist smieklīga un es pats jau daļēji jucis, tad vēlos atgādināt, ka DZĪVĪBAI nav tādas dimensijas, kā Liela vai Maza DZĪVĪBA. Ziloņa vai vaļa DZĪVĪBA nav lielāka par jebkura kukainīša DZĪVĪBU. Tā unikalitātes ziņā nav ne ar ko salīdzināma, samērojama. Katrai radībai ir tikai VIENA VIENĪGA DZĪVĪBA! Un bez argumentētas vajadzības to atņemt ¬– tas, manuprāt, ir amorāli. Kaut gan argumentus iznīcināšanai cilvēki atraduši, atrod un atradīs katrā laikā. Mūsdienās nav ziņu jaunumu bez mērķtiecīgi iznīcinātiem vai pašu cilvēku nolaidības dēļ negadījumos, avārijās, ugunsgrēkos bojā gājušo uzskatījumiem. Jā – arī dabas katastrofu upuriem. Iespējams, ka pārāk tālu esmu novirzījies no iesāktās tēmas, kaut gan tēma ir tomēr viena un tā pati.
Atceraties, cik neatlaidīgi un skaisti viņš tīrija savas garās ūsas pirms mērķtiecīgas draudzēšanās. Ko sliktu viņš Jums varēja nodarīt? Es neatgādināšu to milzīgo ķermeņa masu un spēka atšķirību Jūsu abu starpā. Vismaz vienā ziņā viņš bija pārāks par mums cilvēkiem – viņš spēja patstāvīgi lidot. Jūs pamanījāt kā viņa spārni laistījās perlamura toņos? Viņa kļūda bija iemaldīties pie cilvēkiem. Kaut arī viena cilvēkpirksta spēks spēja viņu bez īpašas vajadzības nonāvēt, manā atmiņā viņš paliks kā nevainīgs upuris, no nepietiekošas sapratnes pārspēka nelaimīgi bojā gājušais, kas būtu vēl varējis labi justies dzīvam esot.
Ar šo notu atļaujos iebilst un nosodīt naktī notikušo slepkavību un lūgt Jūs būt uzmanīgākai un saudzīgākai pret DZĪVĪBU jebkurā izpausmē, kā arī nesāpināt mani ar iznīcināšanas procesiem manā klātbūtnē.
Patiesā cieņā slepkavību starplaikos
.g.
Fotoattēlu autori manu fotokursu audzēkņi. No mājasdarba DZĪVĪBA.
Pagātnes dokumenti un depozīti liecina par nosaukumiem naudai, kāda bijusi apgrozībā Latvijas teritorijā, vēlāk Latvijas valstī.
Numismātikas speciālisti bijušās naudas vērtības to lietošanas laikus ir izpētījuši un sarakstījuši ne vienu vien grāmatu. Es negatavojos sacensties ar viņu izsmeļošajām zināšanām šajā jomā, tik pasekot pašiem naudas nosaukumiem.
Jau skaidri zinām, ka pretēji lielākajai tautas daļai, mūsu valsts Latvijas nacionālā nauda tiks zaudēta – par to raksta, par to stāsta un iestāsta, rāda. Tomēr neesmu dzirdējis nevienu, kas būtu ieminējies, ka līdz ar mūsu nacionālo naudu mēs zaudējam skaistu vienzilbīgu latvisku vārdu – lats. Ar 2014. gada 1. janvāri lats būs pagātnes vārds, kādreiz bieži apgrozībā bijis vārds, atmiņas vārds, kas turpmāk tiks aizvietots ar eiro (saldo, bruto, neto, depo, kino, foto, radio, sambo).
Laika gaitā, mainoties Latvijas teritorijas un valsts iekarotājiem, mainījušies arī preču apmaiņas vai maksāšanas līdzekļu nosaukumi – sestercijs, denārijs, dirhams, denārs, ozeriņš, mārka, feniņš, vērdiņš, ārtigi, šiliņš, zēstlingi, šerfs, guldenis, pusmārka, dukāts, klipe, grasis, trīsgraši, pusgrasis, dālderis, trīspelhers, ēre, rublis, livonēzs, denga, poltiņiks, kapeika, ostrublis, marka, franks, lats, santīms, červonci, rublis, kapeika, reihsmarka, feniņš, rublis, Latvijas rublis, un atkal atgriešanās – lats.
Kā radies lata nosaukums?
“…Priekšlikumos par nosaukumu lielākai un mazākai naudas vienībai bija tādi apzīmējumi kā “ozols” – “zīle”, “līga” – “daila”, “saule” – “austra”, “velta” – “imanta”, “pūķis” – “rūķis” un citi, tomēr asākās debates rosināja Finansu ministrijas ieteikums nosaukt jauno naudas vienību par franku, bet tā simtdaļu – par santīmu analoģiski Francijas naudas vienību apzīmējumiem. Dažādas sabiedrības aprindas un daļa Saeimas deputātu ierosināja naudai dot nosaukumu “lats”, atvasinot to no vārda “Latvija”. Ministru kabinets izdarīja galīgo izvēli par labu latam.”
“…Ministru kabinets 1922. gada 3. augustā apstiprināja “Noteikumus par naudu”. Pieņemtajiem noteikumiem bija likuma spēks… Noteikumu apstiprināšanas datums uzskatāms par lata kā nacionālās naudas dzimšanas dienu.”
(No grāmatas Kristīne Ducmane Ēvalds Vēciņš “Nauda Latvijā”).
Lats, kas dzimis pirms 92 gadiem, nobendēts 1941. gada 25. martā, augšāmcēlies 1993. gada pavasarī, mūsdienās tieši Jaungada naktī mirst otro reizi.
LATS IR SKAISTS VĀRDS!
*Tautā populārs bija sudraba pieclatnieks ar Latvijas tautumeitas simbolisko tēlu, ko pārveidoja par piespraudi. Tā 2014. gadā varētu kļūt par populārāko piespraudi lata piemiņai.
**Atjaunotās Latvijas latu papīra naudas zīmju autori – Valdis Ošiņš un Imants Žodžiks.
***Par pieclatnieka tautumeitas prototipu kalpoja Riharda Zariņa modele Zelma Brauere. Viņas tēls turpinās dzīvot uz 2 eiro nomināla monētas zelta tonī, uz 1 eiro nomināla monētas sudraba tonī. Protams, tik ilgi, cik ilgi dzīvos eiro…
Vēstures mēdz būt vienlaicīgi divas. Viena oficiālā, otra personīgi piedzīvotā, redzētā. Oficiālā versija bieži vien stipri atšķiras no personīgajām vēsturiskajām liecībām. Kā tas noticis ar latu tapšanas vēsturi, spriežiet paši.
Pagājušā gada nogalē dienasgaismā (kāda nu tā ir šobrīd) parādījies skaisti noformēts un, domāju, patiess izdevums “Nauda ar Latvijas dvēseli. LATS”. Ne katrā izdevumā atradīsiet šādu piezīmi – “Rakstos izteiktie viedokļi un uzskati atspoguļo intervēto personu un autoru redzējumu. Par saturu atbildību uzņemas katra konkrētā raksta autors”.
Mans nodoms nav recenzēt šo izdevumu, tikai cita starpā pievērst uzmanību lata radīšanas vēsturei (102-117 lpp.).
Rakstu “Kā tapa lasīši, gotiņas, ozolīši…” autors Raitis Strautiņš sāk ar vārdiem:
“Jaunā nauda bija skaista kā pati neatkarīgā Latvija. Kritikas par tās izskatu bija maz. Acīmredzot pamatoti. Palūkosimies uz lata radīšanas objektīvu apstākļu un valsts politikas diktētajā finiša taisnē – nacionālās valūtas vizuālā veidola radītāju acīm. Kas viņi bija, un kā tas notika? Cik daudz šajā procesā bija nejaušību, cik – likumsakarību, un vai vispār bijām pelnījuši tik skaistu naudu…”
Tagad, kad pretēji tautas vairākuma gribai, lats nomirdināts un tā vietā nācis ne tik skaistais un vērtīgais, līdz šim lietotajos maciņos nepiemērotais eiro, atgādināt lata radīšanas vēsturi ir vairāk nekā vietā. Vēsturi, kas līdz šim glabājusies… kurpju kastē. Par to interesi nebija izrādījusi nedz Latvijas banka, nedz akmens sviediena tālumā esošais Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas krājums. Man, kā vienam no 20 gadu latu lietotājam, tas šķiet dīvaini. Un nav jau runa par to, ka katra papīrnaudas latu veidotāja honorārs ir bijis 300 USD, ka, lai lata veidošanu novestu līdz galam bija nepieciešami pašu mākslinieku vērā ņemami neatmaksāti ieguldījumi. Runa ir par attieksmi. Pret darītājiem. Pret vēsturi.
Tad, kad sāks darboties Nacionālā bibliotēka, tad arī katrs apmeklētājs varēs redzēt, sajust lata piemiņai veltītajos toņos noformētos stāvus… Bet pirms tam Viļānos pastaigāties pa Lata ielu.
Rimi veikalā pirkts bumbieris. Būs ilgi un tālu braucis…
AUCE ir vienīgā pilsēta Latvijā, kas atzīmē savu vārda dienu. Kad? Katru pavasari, 4. martā. Bet pagājušajā gadā iznākušo grāmatu par Auces novadu iespējams lasīt katru dienu. Sveicu visus, kam pilsētiņa mīļa…
